Vai Pasaules gals ir iespējams?

Dieva dotie riti, mūsu realitāti veidojošie cikli – tās ir laika vītnes, kas programmē arī cilvēces genoma spirāli. Iesākumā bija 20 vārdi! Universālas programmas, vārdi ar 13 burtiem un 9 burtiem. Vārdi, kas tālāk veido teikumus –  garākas laika vienības. Teikumi veido cilvēces kopējo, un katra tās pārstāvja individuālo vēsturi. To apkopojums tika nodēvēts par kalendāru.

Piemērs: kad 13 un 9 burtu vārdi saslēdzas, veidojas teikums (13x9=117). 7 šādi teikumi veido informatīvo 819 dienu garu informatīvo rindkopu. Pa cik visi cikli ir savstarpēji savīti, šis laika periods var tikt nolasīts arī kā 9x91=819 jeb 13x63=819.

Beidzamais vecā laikmeta paaudžu cikls noslēdzās 1988.gada 1.maijā. Sākot ar šā gada 2.maiju aizsākās paaudžu cikls, kura laikā sāk mainīties cilvēces genofonds. Pa cik šī laika līnija nosaka cilvēces gēnos iekodēto informāciju, jaunā cikla izpausmes mēs varam reāli saskatīt tad, kad jaunās paaudzes pārstāvji kļūst pieauguši (25-29 gadu vecums). Viss cikls ilgst 63 colkinus (aptuveni 45 gadi) un sastāv no 7 daļām (9x7=63). Deviņi 260 dienu saules gadi veido 1 paaudzi. Tas ir laika periods, kurā tikai vienreiz var vienā pozīcijā atrasties Navāla enerģija, Saules vibrācija un Zemes magnētiskā diena. Var teikt, ka cilvēks ar Jums līdzīgiem apziņas parametriem var piedzimt ik pēc 2340 dienām, skaitot no Jūsu dzimšanas dienas (tikai viņš jau piederēs nākamajai paaudzei).

Laikmetu nomaiņas process.

Bez paaudžu cikliem un kalendāra apļiem pastāv vēl divi ļoti svarīgi laika intervāli: - Kosmiskais 360x13x20 (260 tunu periods) – caur kuru Zeme uzņem informāciju no Visuma informatīvās telpas. Caur to mūsu realitātē ienāk jaunais. Un magnētiskais 360x9x20 (180 tunu periods) – caur kuru cilvēce atstrādā nevēlamos karmiskos paternus jeb vienkārši attīrās. Jauns kosmiskais evolūcijas cikls priekš Zemes sāksies 2052.gadā, kas sakrīt ar vecās paaudzes galīgu noiešanu no dzīves skatuves (1987.gadā dzimušajiem tad jau būs 75 gadi). Patreizējais karmiskās atstrādes cikls – noslēgsies 2032.gadā. Šeit nevar nepamanīt sakarību 2012.-2032.-2052. Mēs ieejam jaunajā laikmetā pa soļiem. Pārejas punktus vienu no otra atdala tieši 1 katuna (7200 dienas) periods.

Vienreizēja un kardināla laikmetu nomaiņa 2012.gada 21.decembrī ir ļoti populāra tēma ezotērikas fanu aprindās. Bet šo informāciju ir izplatījuši diletanti, kas īpaši neiedziļinoties nopietnā tēmā izdara pārsteidzīgus secinājumus. Tiešām, aizgājušā gada 21.12. noslēdzās 13 baktunu cikls (1 baktuns=144000 dienas). Tas ir milzīgs laika periods 5125 astronomisko gadu garumā. Šajā laikā Zeme tiek apaugļota ar kārtējo civilizāciju, kura dzimst, attīstās un degradē cikla gaitā. Katra garā cikla 13. baktunā (pēdējā cikla 13.baktuns aizsākās jau 1618.gadā) tiek pilnībā izsmeltas visas garā cikla kvalitātes potences. Notiek pāreja kvantitātē un entropija. Cikla 2 pēdējos katunos (14400 dienu intervāls) zināšanas par lietu dabu, kļūst pieejamas visiem cilvēces slāņiem. Saskaroties uz jaunā laikmeta sliekšņa ar laiktelpas pretestību depresijas, neveiksmju un slimību formā, neviens vairs nevar teikt, ka nav bijis iespējas iegūt vajadzīgo informāciju. Tieši tāpat jauno garo ciklu ievada 40 tunu jeb 2 katunu garš „slieksnis”. Par to liecina ne tikai „Dienu glabātāji” Gvatemalas kalnu reģionos, kur dzīvo kiče ciltis, bet arī pati kalendāra struktūra. 52 gadu kalendāra aplis maijiem nesākās ar colkina pirmo dienu 1.Imix, bet gan 2 dienas vēlāk. „2.Ik 0.Pop” bija gada nesēja diena, kad tika veikti rituāli un sveikta gada atnākšana (kaut kas līdzīgs 31.decembrim mūsdienu tradīcijā) un „1.janvāris” jeb „3 Akbal 1 Pop” bija jauna kalendārā apļa īstais sākums.

Maiji skaitīja arī pietuvinātos jeb sociālos gadus 365 dienu garumā. Nekāda ceturtdaļa šeit netika pievienota, jo tad ne tikai pievienotajā 366 dienā dzimušie cilvēki 3 gadus paliktu bez dzimšanas dienas, bet tiktu izjaukts galvenais kalendāru veidojošais princips – laika līniju savstarpējais sinhronisms. 52 sociālie gadi jeb 73 colkini veido kalendāra apli. Divi šādi apļi veido vienu 104 gadu Lielo kalendāra apli, kurš ietver sevī 65 Venēras gadus (Venēras gads=584 dienas). 5 Venēras gadi = 8 sociālie gadi. Starp citu pēc Venēras gadiem var izsekot visas kultūras un modes tendences, kas atspoguļojas sociumā. Par to, ka pietuvinātais gads nesakrīt ar astromisko maiju priesteri nesatraucās. Viņi zināja – pēc 29 kalendāra apļiem jeb 1507 astromiskajiem gadiem, gada sākums atgriežas savā izejas pozīcijā.

Tātad mēs varam konstantēt – sprauga uz jaunu laiktelpu pavērusies un dzemdības sākušās. Kādas būs šis process? Viegls vai smags – lielā mērā atkarīgs no pašas cilvēces, no visu tās indivīdu apziņas līmeņa un gatavības pārmaiņām. Var teikt, 22.12.12. jau mazliet ir pavērušās durvis, kas atdala mūs no jaunā laikmeta un jaunās gaismas stars jau iespīd mūsu vecās laiktelpas tumsā. Bet tas ir tikai sākums. Pār jaunā laikmeta slieksni mēs varēsim pārkāpt tikai 2052. gada vasarā.

      Daudzi Meksikas šamaņi min 1987.gada 15.augustu, kā Bolon-Tiku jeb tumsas laika beigas. 1519. gada 16.augustā Ernando Kortess ar pārdrošu avantūristu armiju izkāpis Meksikas krastos, uzsāka karagājienu uz Tenočtitlānu – acteku impērijas galvaspilsētu. It kā kopš tā laika pagājuši 9 kalendāra apļi, kas iezīmēja indiāņu tumsas laiku.

Četros spāņu kundzības gadsimtos daudzi aizmirsuši, ka agrāk indiāņi neskaitīja astronomiskos, bet gan sociālos 365 dienu gadus. Kaut arī 1987.gada 16.augusts  iekrīt uz colkina 1.dienu „1.Imix”, 1519.gadā šī pati diena bija „4.Manik”. Gads „1.Akatl”-1.Niedre pēc acteku kalendāra 1987.gadā sākās 20.janvārī, bet tas nebūt nav tekošā kalendārā apļa sākuma datums. Atsevišķi līdz mūsdienām saglabājušies kodeksi vēsta, ka acteku kalendārais aplis sākās ar gadu „1.Točtli”-1.Zvaigzne. Tekošais acteku laika aplis aizsākās jau 1974.gada 23.janvārī. Atcerēsimies, kā sākot ar 1974.gadu parādījies pirmie personālie datori. Tā ka acteku kalendārs ļoti precīzi atzīmē kompjūteru ēras sākumu. Un to jau nu nevar nosaukt par maznozīmīgu notikumu sabiedrības vēsturē. Tumsas laikmeta beigu aizsākumu savukārt var atrast izmantojot, kā pamatkoordināti – dienu „4.Ahaw”. Interesants šķiet fakts, ka tunā „4.Ahaw” diena 4.Ahaw iekrita 1953.gada 6.martā. Kā zinam no vēstures, iepriekšējās dienas vakarā kremļa ārsti konstatēja diktatora Josifa Staļina nāvi. Iespējams, pēdējā Lielā tirāna nāve arī iezīmēja tumsas laiku beigas. Kas attiecas uz laika periodu ap 1987.gadu, tad 1988.gada 1.maijs tiešām ir nozīmīgs pārejas punkts, jo noslēdzies ir ne tikai kārtējais paaudžu cikls. Šeit sākas tuns „1.Kib”, beidzamo reizi pirms jaunā laikmeta stāšanās spēkā saslēdzas kosmiskās evolūcijas un karmiskās atstrādes ritmi.

Evolūcijas un Karmiskās atstrādes cikli.

Kā jau iepriekš minēju, kalendārs ir ļoti komplicēta savstarpēji savītu laika pavedienu sistēma. Piemēram: Viens evolūcijas cikls tāpat kā Colkins sastāv no pieciem 52 vienību virpuļiem. Tekošā 260 tunu cikla beidzamais virpulis aizsākās 2001.gada 23.februārī.

1.sarkanajā virpulī (1796-1846.gads) – sāk darboties iepriekšējā ciklā sagatavotās programmas. Kā virzītājspēks darbojas cilvēku griba un vēlme kalpot evolūcijai. Zinātnē ienāk jaunas idejas, politikā – jauni principi, kultūrā – jaunas cilvēku pašiezpausmes formas.

2.baltajā virpulī (1847-1897.gads) – jaunie paterni nostiprinās un ieņem stabilu vietu pastāvošajā laiktelpā. Dievs izkārto pa plauktiņiem uz nākotnes veidošanu virzītās cilvēku vēlmes. Aktīvi būvējas jauns nākotnes ēkas karkass. Atmirst aizspriedumi un savu laiku nokalpojušas programmas.

3.zilajā virpulī (1898-1948.gads) – jaunais laiktelpas karkass tiek piemērots cilvēcei. Tā rezultātā notiek kardinālas izmaiņas cilvēku psihiskajos paternos un realitātes uztverē. Strauji attīstas, gan zinātne, gan okultisms. Sabiedrība transformējas, kā rezultātā formējas jaunas sociālās šķiras.

4.dzeltajā virpulī (1949-2000.gads) – trīs iepriekšējo virpuļu likumsakarīgs rezultāts. Cikla briedums. Algas laiks. Viss jaunais, kas dzimis, attīstijies .un transformējies tiek piemērots cilvēku ikdienas vajadzībām un aktīvi izmantots. Lietu un ideju vērtību nosaka, to praktiskas pielietošanas iespējas. Jaunie egregori, kas izveidojušies sabiedrībā – valda un nosaka likumus.

5.zaļais virpulis rit pašlaik. Šeit tiek iesēta jaunās pasaules sēkla – programmas, kas sāks fukcionēt pēc 2052.gada. Sāk darboties kosmiskais vērtību siets. No vecā cikla tiek paturēti un tālāk attīstīti nozīmīgākie evolūcijas ieguvumi. Lielie kartupeļi tiek nosvērti, safasēti un ielikti nākotnes veikala plauktos, mazie – izbaroti cūkām.

 Savukārt involutīvais jeb karmiskās atstrādes cikls ietver sevī piecus 36 tunu periodus. Iespējams 36 ciparu atrašanās uz kazino ruletes rata un 36 kārtis mazajā kāršu kavā, nav nejaušība. Arī vēsturiskie notikumi un indivīdi, kas raksturo involutīvos 36 gadu periodus šķiet izteiksmīgāki un vieglāk pamanāmi.

1.    Sarkanais laika rats (1855-1889.gads) – Tiek implantētas globālas vīrusprogrammas (Darvinisms un Marksisms). Pirmoreiz iemēģinātas cilvēku masveida iznīcināšanas tehnoloģijas (automātiskie ieroči, mīnas, indīgas gāzes). Spēka kults.

2.    Baltais laika rats (1890-1925.gads) – Iepriekšējā posmā iniciētās idejas darbībā. Pirmais pasaules karš, revolūciju vilnis visā pasaulē. Spāņu gripas epidēmija.

3.    Zilais laika rats (1826-1960.gads) – Vīrusu transformēšanās. Tiek pārbaudīta cilvēku psihe un emociju briedums. Mazāk indiferentie kļūst par sabiedriskiem dzīvniekiem, tehnokrātu marionetēm.

4.    Dzeltenais laika rats (1961-1996.gads) – Kļūst redzami 3 iepriekšējos laika posmos notikušo procesu rezultāti. Materiālās eskalācijas un patērēšanas filozofija. Zeme, kā slaucama govs. Zinātne, kā kalps patērētāju sabiedrībai. Laicīgā labklājība.

     5.Zaļais laika rats (1997-2032.gads)  - Kļūst iespējama kopsakarību redzēšana un karmiskās nepieciešamības izpratne. Katrs strādā ar savu individuālo karmu un var to ne tikai atstrādāt, bet arī mainīt savu karmisko statusu. Slīkstošo glābšana ir pašu slīcēju rokās.

Iziet cauri varavīksnei...

Sensena teika stāsta, ka beidzoties Lielajiem plūdiem izglābtie pirmoreiz ieraudzīja debesīs varavīksni. Viņiem tā bija zīme, ka Dieva dusmas ir pārgājušas, cilvēku grēki piedoti un plūdi beigušies. Ebreji teic - tā ir zīme, caur kuru Dievs izlīdzis ar cilvēci un sniedzis savu aizbildniecību Noasam. Bet..., ja mēs nepieņemam personīgā svarīguma apmāta un dusmībā sodoša Dieva koncepciju. Ja paskatamies uz šo mītu no cita - metafiziska rakursa. Ko mēs redzam varavīksnē? Gaismas spektru! Gaisma – tas ir radītāja fundamentālais aspekts. Un „smalkajos plānos” mēs visi esam gaismas būtnes. Gaismas enerģija ir šī visuma pirmcēlonis. Un visums attīstas laiktelpā.

Es nešaubos par to, ka laiktelpas evolūcijas skaitliskie kodi ir paslēpti ne tikai Baltu jostu rakstos un Meksikas piramīdās. Bet Latvijas un Mezoamerikas okultās tradīcijas atrodas manas eksistenciālās pieredzes sfērā, un noslēpumu šķirstus var atvērt tikai ar savām atslēgām. Un ja maiju-tolteku tradīcijas atslēgas man tika dāvātas, tad latviskās – nācās kalt pašam. Atziņa par to, ka bez indiāņu zemēs noglabātās senču pieredzes, baltu sakrālo zināšanu šķirsts nemaz nav atslēdzams – bija pārsteidzoša. Lielvārdes josta uzklājās akmenī cirstajiem tempļu pakāpieniem – un skaitļi sāka runāt. Kad viņi ierunājās, debesīs uzausa varavīksne, un gadu loki zem kājām saslēdzās ar gaismas lokiem virs galvas. Vieta, kur vienkāršā un saprotamā veidā manifestējas tūkstošgadiem pielietotas zināšanas – Čičen-ica, El Castillo jeb Lielā piramīda.

 Čičen-icas Kukulkana templis.

Patiesībā šī piramīda ir milzīgs akmens kalendārs, kurš ataino gada struktūru. Katra piramīdas šķautne balsta 91 pakāpienu garas kāpnes (91x4=364). Vēl viens 365 pakāpiens apvieno visas četras kāpnes un ved uz templi piramīdas virsotnē. Čičen-icas Lielā piramīda orientēta tā, ka 2 reizes gadā (pavasara un rudens saulgriežos) uz galveno kāpņu balustrādes var novērot unikālu gaismas rotaļu. Pār akmens čūsku mugurām kāpņu malās sāk slīdēt gaismas trijstūri un rodas iespaids, ka Kukulkani (Padebešu čūskas) ir atdzīvojušās.

Ko ataino šī piramīda? Kādēļ gada ciklam ņemti tieši šie atskaites punkti? Lai redzētu atbildi ir jāzin astronomijas pamati. 21.martā un 23.septembrī (pēc gregorija stila) Zeme šķērso Saules ekvatoru. No pavasara uz rudeni Zeme veido loku virzoties zem ekvatora līnijas, no rudens uz pavasari – paceļoties virs tās. 21.jūnijā Zeme atrodas apakšējā maksimumā (tamdēļ Vēža sektors astroloģija simbolizē māti, jūtu pasauli, mājas un kapu), bet 21.decembrī sasniedz augšējo kulmināciju (Mežāzis – tas ir statuss, vara, sociālie panākumi). Dienu skaitu veido 9 un 13 dienu periodi. Pa cik Colkins 20x13 atbild par cilvēka aktivitātēm un radošās enerģijas izpausmēm, sociālā gada kalendārs arī dalās 13 dienu periodos. Viens gada ceturksnis ir septiņi šādi periodi (varavīksnē ir 7 krāsas, cilvēkam ir 7 vadošās čakras). Viens gada loks (no saulgriežu punkta 0.Auns līdz saulgriežiem 0.Svari) pierakstās kā 13x7 + 13x7 = 91+91 = 182. Tas ir pats īsākais varavīksnes cikls. Tāpat ka 2 „Sauļotie stabi” veido gada zīmi, 2 varavīksnes cikli veido gadu. Tropiskajā zodiakā ir 28 sektori, kurus dēvē par „Mēness mājām”. Ja pieņem, ka viens šāds sektors atbilst 13 dienām, var izskaitļot sociāli nozīmīgus notikumus cilvēku un egregoru laika līnijās. Kas ir un no kurienes nākuši tie, kas uzticējuši Mezoamerikas tautām šīs zināšanas? Kādi ir sakrālie kodi, kas ļauj ļauj atsevišķai personai kļūt par notikumu vadītāju vai ģeneratoru? Tie ir jautājumi, uz kuriem vēl šodien nav atbildes. Bet indiāņu glabāto zināšanu apjoms astroloģijas jomā ir vienkārši fantastisks.

Acteku astroloģija.

Kad viduslaiku astrologs vēl strādāja tās pasaules ainas ietvaros, kur Zeme ir visuma centrs. Bet acteku priesteri jau zināja, ka planēta riņko ap Sauli konkrētā orbītā. Kalendāra akmenī ir attēlots piektās Saules valdnieks Tonatiu, kurš tur Zemes mezglus Čūskas un Ērgļa sektoros. Čūskas sektora viduspunkts apzīmē Zemes lejupejošo mezglu (21.marts), Ērgļa sektora centrā savukārt atrodas augšupejošais mezgls (to planēta šķērso 23.septembrī). Kā zinam, planētas orbitālie mezgli ir vietas, kur tā šķērso Saules ekvatoru. Un Zemes ceļu no mezgla līdz mezglam mēs varam iedalīt 14 simboliskos varavīksnes spektra sektoros.

Meksikas karogā attēlotais acteku valdnieku standarts (Ērglis tur Čūsku) alegoriski nozīmē –„ Mēs esam tie, kas notur zemeslodi tās orbītā.” Acteki, ienācēji no ziemeļiem (starp citu, piederīgi pie vienas valodu saimes ar komančiem), kas pārņēma zināšanas no daudz senāk Tekskoko ezera ielejā dzīvojošām tautām, tulkoja savus pienākumus pret dieviem vienkārši. Lai dotu Saules valdniekam spēku noturēt Zemi tās orbītā, viņam ir jāziedo sirds asinis. Mūsdienās daudzi indāņu viedie teic, ka eiropiešu ierašanās un uzvara pār indiāņu valdniekiem bija karmiskais Dieva sods, par to zināšanu glabātāju iznīcināšanu, kuru kultūru viņi pārņēma diezgan izkropļotā veidā.

Bet tieši šāds sakrālās kultūras pārmantošanas veids ir cilvēcei ļoti raksturīgs netikums. Kristus mācīja mīlestība, bet viduslaikos aiz viņa vārda slēpās inkvizīcija un liesmoja raganu sārti. Korāns nosoda vardarbību un runā par visu cilvēku līdztiesību Dieva priekšā, bet ar tā citātiem uz lūpām fanātiķi ir nogalinājuši tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Arī acteku šamaņi nebija izņēmums. Sakrālās himnas par sirds atvēršanu Dieva priekšā, viņi tulkoja, kā norādījumu uzšķērst karagūstekņu krūšukurvjus un pasniegt to sirdis Dievam. Jo ikviena tauta tulko sakrālās zināšanas tikai savas kultūras tradīcijas kontekstā. Uzspiežot mūžīgām vērtībām savus laicīgos emocionālos paternus. Velna ala Siguldā no vienas vietas aprakstīta ar atziņām „Aivars mīl Ievu” vai „Petja un Vasja Šeit bija”, bet tas nenozīmē, ka Petja ar Vasju šo alu izgrebuši un Aivars tieši šeit ieguvis Ievu.

Un tā nu ir sanācis Amerikas kontinentā saglabājies tas, kas nepieder kultūras tradīcijai un ko nekādi nevar izkropļot – matemātiskās un astronomiskās formulas. Visās pasaules malās pastāv līdzīgi mīti par pasaules radīšanu, izdzīšanu no paradīzes, lielām cikliskām katastrofām un jaunu Dievu dzimšanu. Tikai Mezoamerikā ļoti rūpīgi tika saglabāts arī okultais reizrēķins uz teiku burtnīcas vākiem. Pateicoties tam mēs caur teikām varam redzēt reālo vēsturi. Varam ieraudzīt, ka mūsu dzīves rit no dzimšanas ieliktu programmu ietvaros. Redzēt savas brīvās gribas robežas. Pieliekam to mūsu tautas glabātajai kultūras tradīcijai, un mūžsenā maģija var sākt darboties. Kāpēc tas ir tik svarīgi mūsdienu Latvijā? Tamdēļ, ka kultūra nevar ietekmēt sociālo sistēmu, ja tā nav apkalta ar okulto zintniecību, kā bēris ar tērauda pakaviem. Noteiktā dienā novadīts pasākums novada realitātē konkrētu enerģētiku. Kalendārs seno laiku priesteriem bija potenciālo iespēju matrica, kuru varēja aktivizēt ar cilvēku apziņas līdzdalību. Caur šīm zināšanām vajadzības gadījumā notika saslēgšanās ar vienu no 20 Dieva aspektiem (navales), lai iegūtu lieliem darbiem nepieciešamo enerģiju. Kas šajā gadījumā tika prasīts no cilvēka, kā operatora? Nekas īpašs - plaši atvērta sirds...

Varavīksnes cikli

Sastāda tikai 3 no 18 laika pavedieniem, kas veido kalendāru. Tie nav paši būtiskākie, bet labi ataino garīguma kāpuma un krituma cikliskumu laika skalā.

Sarkanā spektra josla – Muladhara – Valda individuālā inciatīva. Materiālā labklājība nosaka cilvēku centienus. Dzīvesspēks. Individualitāšu enerģijas lauž aizsprostus un noārda barjeras. Cilvēkos var novērot primitīvas izdzīvošanas tendences. (dzīvojam šeit un tagad). Rūpes par veselību. Sacensības gars.

Oranžā – Svadhišthana – Egocentrisms, radošā kreavitāte, vēlme izcelties uz apkārtējo fona. Šajā joslā ir spēcīgas libido enerģijas, tāpēc tēviņi un mātītes dižojas ar krāšņām spalvām. Uz šo enerģiju fona dzimst varoņi un varoņdarbi, jo cilvēkiem piemīt tieksme izcelties. Vientuļos cilvēkos dzimst vēlme veidot ģimeni. Personas ar labilu psihi var jaukt fantāziju pasauli ar realitāti.

Dzeltenā – Manipura – Noteicošais kļūst katra sociālais statuss. Vēlme vadīt un valdīt. Cieņā spēks un pašaizliedzība. Grēku nožēlas un kalpošanas josla. Katrs cilvēks dzīvē ir kā kareivis karā. Viena personīgais piemērs ietekmē un aizrauj apkārtējos.

Zaļā – Anahata – Līdzsvara un „sirds ceļa” meklējumi. Dzimst „lielas mīlestības”, kā arī kaitīgi ieradumi, aizraušanās un netikumi. Visi cilvēki ir draugi. Miers baro, nemiers. Cilvēkos dzimst līdzjūtība un rūpes par dabu. Mākslinieki bauda sabiedrības cieņu. Materializējas skaistas vīzijas.

Debeszilā – Višuddha – Akašas zona. Apziņas evolūcijas un involūcijas joslas. Sabiedrības cieņu bauda zinātnieki. Dzimst jaunas idejas un teorijas. Daudz atklāsmju un atklājumu visdažādākajās dzīves sfērās. Bieži mainās pasaules kārtība. Sociumā dzimst jauni morāles un uzvedības standarti.

Indigo – Adžna – Budhiālais plāns. Nosacīti „labā un sliktā” šķirošanas josla. Šeit graudi tiek atdalīti no pelavām. Notiek izmaiņas vērtību sistēmas. Pa cik Višuddhas zona vairākumam mūsdienu cilvēku ir personīgo „iespēju griesti”, Adžnas un Somas zonās personīgās vēlmes maz ko nosaka. Notikumu gaitu vada augstāku spēku izraudzīti cilvēki (avatari) vai konkrētu egregoru marionetes.

Violetā – Soma un Sarashara – Atmaniskais plāns. Šeit notiek Ketcalkoatla un Teskatlipokas nebeidzamā cīņa. Citās tradīcijās viņus dēvē par Ozirisu un Setu; Ormuzdu un Arimanu; Kristu un Sātanu. Cilvēks ir tikai figūra uz šaha galdiņa. Tiem kuri nav, ne Dievam svece, ne Velnam krāsns kruķis, šis ir grūts laiks. Ir jāizdara izvēle, kurā nometnē atrasties. Pretējā gadījumā jāsaņem pēriens no abiem.

 Cikla dilstošajā pusē cilvēki sliecas izmantot uzkrāto pieredzi, lai iegūtu materiālas vērtības. Šeitan cilvēkam tiek dots no augšas – vai nu dāvanas, vai nu pārbaudījumi.

Augošajā cikla daļā cilvēks vairāk tendēts uz izaugsmi, jaunas pieredzes iegūšanu un apziņas apvāršņa paplašināšanu. Materiālie resursi šeit tērējas viegli.

Spektrālais laiks.

Pirmajā spektrālā laika pavedienā 1 josla atbilst 13 dienām jeb laika viļņa periodam. Šī ir pamatstandarts, kas bāzējas uz Zemes ceļu apkārt Saulei. Atbilst vienam 365 dienu haābam jeb sociālajam gadam. Cikls nav fiksēts un nobīdās par vienu dienu četros gados.

Sociālais cikls veic pilnu apli zodiakā reizi 1507 astronomiskajos gados jeb 1508 haābos. Sociālajam gadam reizi četros gados klāt vienu dienu nelika arī citu iemeslu dēļ. Ja gada garumu nerēķinātu, kā 365 dienas tiktu izjaukta sinhronitātē, kas pastāv starp 260 dienu Colkinu, sociuma gadu un Venēras ciklu. Starp citu Venēras jeb Ausekļa cikli bija ļoti būtiski arī seno Baltu „laika vīriem”. Sakrālais astoņnieks (papildinātā zalkša zīme) simbolizē periodu, kurā sociuma gadi saslēdzas ar Venēras cikliem (365x8 = 584x5). Sociālo gadu veidoja 73 piecu dienu nedēļas, bet Ausekļa cikls sastāvēja no 73 astoņu dienu periodiem. Jau ļoti drīz (2064.gada 20.martā) sociālā gada sākums atgriezīsies savā standartpunktā – pavasara saulgriežos. Būs pagājuši 29 kalendāra apļi un noslēgusies ēra, kas rit kopš 557. Gada. Pašlaik rit pēdējais 29 kalendāra aplis. Kā mēs zinam no vēstures, tad iepriekšējā ērā šai laikā bija beigusi pastāvēt Romas impērija un viss tika celts no jauna. Eiropā sākās tumsas laiks cauri, kuram vajadzēja iznest antīkās zināšanas un kultūru.

 Jā, maģiskais kalendārs nav vienkāršs, bet arī Cilvēks ir sarežģīta un ļoti komplicēta individualizēta sistēma. Viņš atšķiras no citām šīs planētas sugām ar to, ka spēj patstāvīgi pilnveidoties un evolucionēt. Iesākumā cilvēks tika iecerēts, kā Dievu kalps – sakarnieks starp Zemi un Debesīm. Bet tamdēļ nevajag iedomāties, ka citu Zemes sugu apziņas nav spējīgas mijiedarboties ar dievišķo plānu. Viņiem efektīvai mijiedarbībai ar vidi pietiek ar instinktiem, atšķirībā no cilvēka, kuram jāapvieno trīs „i” – instikts, intelekts un intuīcija.

Intuīcija ir dievu dāvana, kas atšķir mūsu rasi no daudzām citām mūsu galaktikā pastāvošām progresējošām rasēm. Bet mēs to ignorējot cenšamies iet tehniskās evolūcijas ceļu. Šādam attīstības scenārijam pietiek ar instinktiem un intelektu. Šāds ceļš priekš mūsu rases nozīmē pakāpenisku degradāciju. Intuīcijas dāvana nozīmē, ka mēs pārvaldam „maģiju” – esam spējīgi apzināti sadarboties ar dievišķo plānu. Ka mums dota iespēja modelēt savu nākotni un mēs esam atbildīgi par šīs planētas realitāti. Mēs varam to iznīcināt kopā ar sevi. Mēs varam atvērt intuīcijas durvis un saprotot visu lietu kopsakarības un mijiedarbības likumus – veidot Jaunu pasauli.

Kādēļ Latvija izvēlēta 5.tolteku atklāsmes manifestācijai ?

Tāpat kā mūžība ir absolūtās un bezgalīgās realitātes (Dievības) atribūts, tā arī laiks ir matērijas un enerģijas dinamiskā potenciāla raksturīga pazīme. Kolīdz kosmiskā manifestācija sasniedz fiziskās pasaules līmeni, šīs pasaules matērija/enerģija izpaužas kā maiņu un tapšanu radošs dinamisms.

Roberts Mūks

 Taisnība un Patiesība.

Ir Dieva nolikts, ka laiks plūstot caur mums pārtop dzīves pieredzē. Pārsvarā tā ir būtiska tikai mums pašiem un tikai savu dzīves uzdevumu risināšanai mēs varam to izmantot. Tikai izņēmuma gadījumos laiks atnes pieredzi, kas svarīga visai cilvēcei kopumā. Šodien ir 3. Kalendāra Apļa colkina 8 Chuwen (31.01.15) un laiks atļauj atklāt dāvanu, ko «Laika Radītāji» nolikuši Latvijas durvju priekšā. Unikālas zināšanas! Informāciju par to, kā Atmana (Dieva) sākotnējais princips manifestējas maijā (laicīgajā pasaulē). Pareizi tulkojot vārdus mēs varam tikt līdz lietu patiesajai nozīmei. Tas tāpat, kā ar „taisnību” un „patiesību”. Taisnība var būt katram sava un nozīmē vien to, ka cilvēks ir uzticīgs sev, taisns vārdos un darbos. Taisnības var krustoties. Tāpat kā dažādos leņķos augošas priedes, katra norāda uz savu zvaigzni, katra taisnība norādīs uz savu ideālu vai Dieva interpretāciju. Cilvēkam kurš netiecas uz ideālu, taisnības nemaz nevar būt. Patiesība savukārt nevar kādam piederēt. Tā ir kā debesis virs mūsu galvām. Visaptveroša. Uz debesīm tiecas visas priedes, pat ja viņas to neapzinās. Ar „maiju kalendāru” ir tieši tāpat. Tas nevar piederēt maijiem, jo ataino laiku, kurā dzīvo visa cilvēce. Laiku kā skolotāju, kurš palīdz mums izprast pašiem sevi un notikumus ap mums. Laiku kā enerģiju, kuru mēs varam izmantot, lai realizētu savas vēlmes un nodomus.

Tieši mēs, teiksmanās «Debesu Niedres» tautas tāltālie pēcteči varam būt cienīgi atklāt cilvēcei laika plūduma būtību un cilvēkiem laika patieso lomu viņu dzīvēs. Tad laiks vairs neplūdīs mums garām un mēs varēsim izpildīt savu misiju. Sociāli nosacītā laika atskaites shēma, kas atņem mums atņem enerģiju un ļauj nelielam zinošo lokam manipulēt ar milzīgām cilvēku masām – pārstās darboties. Tagad, kad kāpjam pār jaunā laikmeta slieksni, zināšanas par laika dabu mums dos iespēju saslēgties ar spēkiem, kas nosaka cilvēku dzīvi un nāvi. Iespēju pāriet augstākā „trīsdimensiju interaktīvās spēles” līmenī. Lai diskreditētu šīs zināšanas «civilizētajā pasaulē», masu medijos tika palaista „pīle” par maiju pareģoto pasaules galu 21. decembrī. Savukārt Gvatemalā indiāņiem ilgu laiku bija liegts iegūt pat pamata izglītību. Līdz ar to tika izslēgta iespēja, ka indiāņi kā kādreiz pēc Atlantīdas bojāejas, no saglabātajām zināšanu druskām varētu restaurēt visu maģisko sistēmu. Vēl pirms 20 gadiem Ixil reģionā, kur tagad dzīvo indiāņu Bībeles „Popol-Vuh” autoru pēcteči – Kiche cilts, amerikāņu algotņi izšāva iedzīvotājus veseliem ciemiem.

 Mēs dažkārt lietojam vārdu salikumus – Laiku loki; Gadu raksti; Saules mūžs; Saules rits. Bet ko mēs zinam par to izcelsmi?

Vārdus mēs esam saglabājuši, ne tikai tautasdziesmās. Pat caur estrādes šlāgerdziesmiņām ar dzejnieku vārdiem mūs uzrunā – senču gudrība!

„Aiziet gadi, atnāk gadi, paiet mūžs....”

„Mēs tev dāvinām sevi – pasaule, pasaulīt....”

Jā! Starp mums un Pasauli notiek nebeidzama apmaiņa. Mēs tai atdodam savu enerģiju, bet paņemam no tās – dzīves pieredzi. Kad esam samaksājuši ar pēdējām enerģijas pilieniem par izaugsmes iespēju caur eksistenciālo pieredzi, tad –„visbeidzot sirmi vīri nāk, cirst baltu bērza krustu....” Un kārtējo reizi mēs aiziesim tālumā, lai atnāktu un sāktu no gala. Ar jaunu dzīvi, jaunu pieredzes etapu, jaunu laika loku.

Mūsu dzīve ir spēle un apmācību poligons vienlaicīgi. Ienākot dzīvē mēs piedzimstam uz spēles laukuma. Mēs pārvietojamies tajā, kā figūras pārvietojas pa „Cirka” laukumu vai Riču-raču spēli. 1 diena ir 1 lauciņš. Un katrā lauciņā, katrā laiktelpas vienībā, katrā dzīves dienā ierakstīta informāciju, kuru mēs varam izlasīt. Ja mēs spējam šo informāciju lasīt, mūsu individuālais laika ritums iegūst dziļāku jēgu. Mēs varam izprast savas dzīves notikumu patieso nozīmi. Mēs izlasam informāciju, kas rakstīta uz tekošā spēles lauciņa un saprotam tekošās dienas nozīmi. Tad mēs varam izmantot dienas  potenciālu. Tad mēs spējam saprast, kas patiesībā notiek mūsu individuālajā laiktelpas realitātē. Mēs zinam – par ko ir stāsts.

Kur mēs varam atrast šīs neparastās spēles lauciņu struktūru? Maiju kalendāros! Tieši tur ir nošifrēta „Matrices” jeb laiktelpas uzbūves shēma. Patiesībā tie visi veido universālu «organaizeru» apzinātai dzīvei. Tas arī ir vienīgais kopsaucējs, kas vieno Maiju laika matrici ar kalendāru mums pierastajā izpratnē. Abi ir izmantojami laika plānošanai. Bet dzīves efektivitātes līmeņi, kuros atrodas šo abu plānotāju izmantotāji – nav pat salīdzināmi.

Parasta kalendāra izmantotājs soļo pa dzīves spēles lauciņiem, kā aklais, kurš neredz vietu kur sper soli. Vienīgo dažādību šajā soļošanā ievieš darbdienu un brīvdienu mija, kā arī sociuma nosacītās svētku dienas. Slimības gadījumā figūriņa apstājas un izlaiž konkrētu gājienu (dienu) skaitu savā dzīvē. Bet viņa neapjēdz iemeslus, kas lika viņai izkrist no spēles ritma. Uz dienu lauciņiem rakstītā informācija viņai nav pieejama.

Sauļu zinātājs savukārt apzinās katra sava dzīves soļa zemtekstu. Viņam nav labu vai sliktu dienu – ir tikai izaicinājumi. Mīklas, kas jāatmin. Darbi, kas jāpaveic. Eksāmeni, kas jāiztur. 1 saule ir 1 dzīves solis. Viņš zina uz kurieni tiecas laika straume un plāno savas laivas maršrutu cilvēces kolektīvās un neizbēgamās īstenības ietvaros. Vēl vairāk – ar savas apziņas vektoru viņš šo īstenību ietekmē. Viņš var mainīt visu savās personīgajās laika līnijās ieslēgto projekciju (cilvēku) nākotnes kvalitāti. Tieši tamdēļ šīs zināšanas «tumsas laikmeta» periodā tika noslēptas, apglabātas. Veco zintnieku pēctečus vēl šobaltdien Gvatemalā turpina dēvēt par «Dienu glabātājiem». Viņi stāsta, ka senlaikos dievi atnesuši šīs zināšanas viņu tautai, kā pašu sakrālāko Visuma noslēpumu, kas jātur slepenībā līdz 13 baktunu cikla (13x144000) beigām. Dievi līdz ar šīm zināšanām atnesuši arī rakstību un matemātiku (tādēļ nav jābrīnas, ka visi saglabājušies maiju kodeksi ir kalendāro ritmu tabulas, kuru precizitāte ir pārbaudīta korelējot tās ar reāli esošiem astronomiskiem faktiem). Indiāņiem nebija tehnisku iespēju veikt tik precīzus astronomiskos mērījumus, kādi izriet no kodeksos apzīmētajiem Saules sistēmas planētu kustības parametriem. Vēl mazāka ir varbūtība, ka viņiem bija iespēja izsekot procesus, kas noris uz Saules (260 dienu Colkins ir sinhrons ar Saules ekvatoriālo joslu rotāciju).

Tas tiesa, ka senās Mezoamerikas tautas ar laiku sāka izmantot „svētos kalendārus” kā savdabīgu astroloģisko matrici, ar kuras palīdzību noteica labvēlīgas un nelabvēlīgas dienas, izskaitļoja valdnieku kronēšanas un karu sākšanas datumus. Bet zinot cilvēka iedabu, tas šķiet saprotams un pilnīgi likumsakarīgs fakts. Dzīvojot šeit un tagad, neizmantot unikālu «Dievišķā nodoma matrici» savu iespēju un varas paplašināšanai – «tumsas laikmetā» pilnīgi neizpildāms uzdevums. Kā šīs zināšanas pielietoja tie, kas tās nodeva glabāšanā Maiju priesteriem, mēs varam tikai minēt.

Indiāņu tautas Olmeku kultūras laikā (1200.-400.gads p.m.ē.), iespējams vēl glabāja un nodeva no paaudzes paaudzē dievu atstātos „laika pavedienus”, kā vienīgā un mūžīgā dieva – Debesu Sirds nodoma atspulgu šeit pastāvošajā realitātē. Caur to prizmu tika tulkoti notikumi un meklētas atbildes uz mūžseniem jautājumiem - par dzīves un nāves spēli, par cilvēka lomu šajā teātrī, par mums lemto nākotni. Valdnieki godināja Dievu, visu lietu radītāju, bet tauta godināja valdniekus, kā zināšanu sakrālās būtības dzīvu atspulgu. Pilnīga pašpietiekamība un sakaņa ar visu dzīvo raksturoja šos cilvēkus. Viņi vēl necēla milzīgas piramīdas, lai apliecinātu savu varu. Bet izmantoja zināšanas, lai ceļotu dažādās realitātes dimensijās un akumulētu sevī transcendentālo pieredzi. Tieši zināšanu un transpersonālās pieredzes iegūšanai kalendārs tika izmantots iesākumā. Tas bija visefektīvākais instruments, lai koriģētu dvēseles attīstību maijas jeb «ilūziju pasaules» realitātē.

Kas notika tālāk, kad lepnības dēmoni uzklāja plīvuru priesteru acīm – mēs jau zinam (no pirmskolumba Amerikas arheologu un citu pētnieku darbiem). Teotivakānā (Vieta, kur aizsākās laiks) tika atjaunota vecā «Dievu pilsēta». Cilvēki atgriezās seno piramīdu pakājē un ar laiku tur izpletās metropole (20 km² liela blīvi apdzīvota teritorija, kurā mita vairāk nekā 100 tūkstoši iedzīvotāju), ar kuru tai laikā nevarēja sacensties neviena Vecās Pasaules pilsēta. Mūsu ēras sākumā ar to jau sāka sacensties maiju valdnieku hegemonijas centri dienvidu teritorijās – El Miradora, Nakbe, Tikala... Priesteri sāka slēpt kalendāros ietvertās zinības no tautas, kā rezultātā izveidojas divas atšķirīgas „Pasaules matrices” interpretācijas sistēmas.

Viena – primitīva, bet cieši saistīta ar dabas spēkiem un garu pasauli. Otra – uz sarežģītiem algoritmiem bāzēta, visaptveroša, bet dzīvo dvēseli zaudējusi māksla. Tā rezultātā sāka zelt māņticība un elkdievība, jo tautai vairs nebija pieejamas zināšanas par dzīves ritmiem un dažādiem laika straumes aspektiem. Sabiedrības augšējos slāņos strauji savukārt sākās garīguma regress un notika atgriešanās pie Atlantīdas laiku melnās maģijas. Priesteri sāka tulkot kalendāru nevis pēc sakrālās būtības, bet tā kā ērti jaunajām valdnieku dinastijām, kas ieviesa indiāņu dzīvē daudzus „melnās maģijas” aspektus. Visi sakrālā matriksa skaitļi tika rūpīgi glabāti un visi rituāli formāli izpildīti, tikai priesteru domas un lūgšanas vairs neaizsniedza Dieva apziņu. Viss tika pakļauts neiedomājamai lepnībai un varaskārībai. Vēl tagad arheologi Meksikas un Gvatemalas džungļos atrod klasiskajai zinātnei grūti izskaidrojamus artefaktus, kas liecina, ka klasiskā Maiju civilizācija ir citas, daudz senākas un diženākas kultūras vēlīna atbalss. Tās ir milzīgas pilsētas, kuras pamestas jau Maiju klasiskā laikmeta sākumā. Kristāla galvaskausi un apbedījumi ar mirstīgajām atliekām, kas nepieder indiāņu rases pārstāvjiem. Ceremoniālie centri, kuri uzbūvēti uz daudz senākiem pamatiem (piemēram: valdnieku pils Palenkē uzcelta uz milzīgiem tehnoloģiski apstrādātiem akmens blokiem).

Ne velti teikas stāsta, ka Ketcalkoatla un Teskatlipokas cīņa ar mainīgu veiksmi ritējusi tūkstošiem gadu. Reizes četras, tumsas un gaismas dievi gāzuši viens otru no pjedestāliem. Tātad ne vienreiz vien mainījušies egregori šai brīnumu pilnajā reģionā, kur cilvēces viedie senči bija izlēmuši noslēpt zināšanas par „ilūziju pasaules” laiku. Par cilvēka laiku, lomu un garīgās izaugsmes iespēju. Un sirmā senatnē šeit notikušās drāmas neatpaliek no Antīkās Pasaules impēriju memuāriem.

 2012,gada 21.decembrī indiāņiem bija svētki, jo nāve atnāca un paņēma sev līdzi veco laikmetu, un ceļš pretim atdzimšanai aizsākās. Daudzi no mums to neizprot un līdz ar to neizprot arī, kas notiek ar pašu dzīvēm. Mēs jūtam, ka pastāvošajā realitātē kaut kas ir mainījies. Vecie paterni atsakās darboties un veiksme vairs neatrodas mums ierastajās vietās. Mēs jautājam maiju viedajiem:”Kas noticis? Kāpēc līdz ar jūsu sludinātā Gaismas laikmeta atnākšanu dzīvot kļuvis grūtāk, sarežģītāk. Kur tad ir tā Dieva Valstība?”

Atbilde nepārsteidz – „Viņa ir jūsos pašos. Viņa dzimst no iekšienes. Un viņas atnākšana sākas ar Tumsas pasaules nomiršanu jūsos pašos”. Kaut kur dzirdēti vārdi, liekas ka Evanģēlijā! Bet kāds tam sakars ar maiju viedajiem un „Dienu glabātājiem”? Sakars vistiešākais – Dievs ir viens un visi Svētie raksti vēsta par vienu Radītāju. Un pie tiem pieskaitāmi ne tikai Bībele, Korāns un Bhagavad-gita. Arī maijiem bija sava bībele, kas saucās „Popol-Vuh” jeb Tautas grāmata un sava Jaunā Derība, kas ir indiāņu viedo vēstījumi par Jaunā laikmeta vērtību sistēmu. Es spēju iedomāties cik pārsteigts 1701.gadā bija dominikāņu mūks Fransisko Himeness, kad pirmoreiz dzirdēja no indiāņiem pilnu Radīšanas grāmatas pārstāstu. Tā sākas ar šādiem vārdiem –

„Tas ir pirmais stāsts. Viss bija neziņā, viss auksts, viss klusumā. Nebija ne cilvēka, ne zvēra, ne putnu, ne zivju, ne krabju, ne akmeņu, ne alu, ne ieleju, ne zāles, ne mežu. Bija tikai debesis.

Zemes virsma tad vēl nebija parādījusies. Bija tikai auksta jūra un milzīgā debesu velve.

Nebija nekā savienota, nebija nekā kas varētu radīt skaņu, nebija nekā kas varētu kustēties, drebēt vai trokšņot gaisā.

Nebija nekā kas dzīvotu vai kam varētu būt dzīvība. Bija tikai auksts ūdens, mierīga jūra, vientuļa un klusa.

Tikai vienīgi Veidotāja un Radītājs, Tepeu un Kukumacs, Lielā Māte un Lielais Tēvs atradās bezgalīgajos ūdeņos. Jā, viņi atradās tur, zem zaļām un zilām spalvām. Pēc savas dabas viņi bija vareni viedie un vareni domātāji.

Tumsā, naktī bija tikai nekustība, tikai klusums. Lūk tādā stāvoklī eksistēja debesis. Un tur atradās Debesu Sirds – tas ir dieva vārds un tā viņš saucās.

Tad atnāca viņa vārds pie Tepeu un Kukumaca, sanākušiem kopā tumsā. Naktī atnāca viņa vārds, un Tepeu un Kukumacs runāja ar viņu.

Un lūk, viņi runāja un apsprieda, viņi nonāca saskaņā viens ar otru, viņi apvienoja savus vārdus un savas domas.Un tajā laikā viņiem tapa skaidrs, ka iestājoties rīta ausmai vajag parādīties cilvēkam. Tad viņi iekārtoja pasaules izveidošanu, koku augšanu, dzīvības dzimšanu un cilvēka radīšanu.

Tā bija noteikts tumsā un naktī ar tā spēku, kas ir Debesu Sirds, ko dēvē par Hurakanu. Pirmais saucas Kahulha-Hurakans. Otrais – Čipi-Kahulha. Trešais – Raša-Kahulha. Un šie trīs, pēc savas būtības ir vienotā Debesu Sirds.....”.

Tas ir tikai „Tautas grāmatas” sākums. Niecīga daļa no visa teksta, kas ietver sevī alegoriski atstāstītu radīšanas vēsture. Iepazīstoties ar Popol-Vuh rodas iespaids, ka Bībeles „Genesis” ir tikai stipri saīsināts radīšanas vēstures pārstāts (īss konspekts). Es iedomājos, cik pārsteigtiem bija jābūt katoļu priesteriem sastopot maiju svētajās grāmatās Dieva Trīsvienības jēdzienu. Nerunājot nemaz par daudziem citiem sākotnējās maiju reliģijas atribūtiem (bērnu kristīšana, grēksūdze, gavēnis). Kā Mezoamerikā dzīvojošās tautas nonāca līdz cilvēku upurēšanas rituāliem, tagad neanalizēsim. Pieļauju, ka tas ir tiešas Sātanisko spēku iejaukšanās rezultāts. Šajā zemē bija noglabātas unikālas zināšanas par Dieva radītās pasaules attīstību laiktelpā, par „maijas” jeb ilūziju pasaules uzbūvi, par cilvēku misiju šajā pasaulē. Tas viss priekš Sātana bija pārāk gards kumoss, lai viņš vienaldzīgi paietu tam garām. Rezultātu mēs zinam – maiju priesteri, tāpat kā Atlantīdas valdītāji, krita lepnības grēkā un gāja pazušanā. Tikai zināšanas, kas nākušas no Dieva – saglabājās caur laikiem līdz mūsdienām. Līdz gaismas laikmeta slieksnim. Jo šeit tām jātop pielietotām. Šeit tās var sniegt tieši tās atbildes, kuras mums nepieciešamas. Atbildes uz to, kā mums jāvirza savas domas, vārdi, darbi un nodomi tagad, uz Jaunā laikmeta piedzimšanas sliekšņa.