Izglītotiem ļaudīm jau sen nav noslēpums, ka ne jau smadzenes ir orgāns ar kuru domājam. Smadzenes ir akumulators, kurš ražo enerģiju apziņas procesiem. Saprotams, ka ikvienā akumulatorā notiek elektroķīmiskas reakcijas, un šie procesi var atsaukties uz ražotās strāvas stiprumu un kvalitāti. Bet, akumulatorā notiekošie procesi un strāva, nav viens un tas pats. Smadzeņu ražotās strāvas, varbūt veido, varbūt baro mūsu apziņu. Tas nav tik būtiski. Būtisks ir fakts, ka apziņa pastāv pati par sevi. Sevis apziņa ir arī kokam, puķei, kukainim, vīrusam. Tā var būt arī neorganiskas dabas. Arī ikvienai zvaigznei un planētai ir sava apziņas struktūru, bet mēs varam tikai izteikt pieņēmumus par tās izpausmes veidiem. Mēs nevaram no trīs dimensiju izplatījuma spriest par procesiem, kas notiek četru, piecu dimensiju realitātēs. Kā piemēru pievedīšu tādu paranormālo fenomenu, kā apļi labības laukos. Tas ir augstākas dimensijas nospiedums mūsu realitātē. Mūsu zābaka nospiedums uz tīras meža takas varētu atstāt uz skudrām līdzīgu iespaidu. Ja tās aptvertu, ka zābaka protektora atstātie nospiedumi veido sakarīgas ģeometriskas figūras. Tās varētu interpretēt figūru ģeometriju, kā augstāk esoša saprāta klātbūtni. Bet izveidot sakarīgu priekštatu par priekšmetu, kurš atstājis nospiedumus tās nespētu. Zābaka pielietojums un tā saistība ar īpašnieku, būtu skudras saprātam pilnīgi neaizsniedzamas sfēras.

Mēs protams neesam skudras. Mūsu ekskluzivitāte un neatkārtojamība pat Visuma mērogos nav apšaubāma. Jautājums ir – vai mēs spējam savu potenciālu, kaut daļēji izmantot? Vai visu savu dzīvi, kā skudras, tikai pārvietojam salmiņus. Sociālās nosacītības spiediens uz individuālo apziņu, liek tai staipīt sabiedrības skudru pūznim vajadzīgus salmiņus. Un lai katra individuālais darbs būtu efektīvs, sabiedriskā doma veido stimulus. Mītus par to, kas nepieciešams cilvēka laimei. Patiesībā viss kas vajadzīgs cilvēka laimes izjūtai – ir enerģija. Varētu teikt, ka laime ir pilna kvasa (vai alus) pudele, ja pieņem, ka katrs cilvēks ir dzēriena trauks. Etiķetei kas uzlīmēta uz trauka, pat trauka materiālam – nav ar laimi nekāda sakara. Laime ir enerģijas kvantums. Bet mēs savu enerģiju tērējam, lai īstenojot citu radītus mītus uz savas pieredzes pārliecinātos par to neatbilstību mūsu individuālās apziņas mērķiem. Laika gaitā viens mīts aizvieto citu. Jo līdz ar pašu cilvēku progresē arī mehānismi, ar kuru palīdzību tiek kontrolēta viņa apziņa. Visi, kas pacēluši savu individuālās apziņas līmeni, izdarījuši to nevis pateicoties sociumam, bet par spīti tam. Tagad neviens vairs nekāpj uz bruņmašīnas un nekliedz – Fabrikas strādniekiem! Zemi zemniekiem!... Viss notiek daudz smalkāk. Ar masu mediju, oficiālās zinātnes un nezinātnes starpniecību tiek manipulēts ar cilvēka personīgā svarīguma un mazvērtības kompleksu. Kas patiesībā ir vienas monētas divas puses.

Indivīds cenšas pārlekt sabiedriskās domas uzstādīto latiņu, vai vismaz atbilst tai. Dažreiz pat nepadomājot par to, vai vispār nepieciešams izsludinātajās augstlēkšanas sacensībās piedalīties. Dažreiz uzvarēt tajās ir pat bīstamāk, nekā zaudēt. Uzvarētājs tiek izmantots nākamajā spēles līmenī, un izmantots uz pilniem apgriezieniem. Veidojas apburtais loks – indivīdam nav iespēju baudīt savas individuālās uzvaras augļus. Jo spēle ir ieprogramēta, kā lamatas, kā ceļš ar mērķi, kas attālinās tam tuvojoties. Tāpat, kā apvārsnis. Piemēram: Cilvēks uzceļ divstāvu māju, īstu pili, bet prieks par sasniegto izsīkst pāris mēnešos, jo mājas uzturēšana prasa attiecīgus enerģijas resursus. Cilvēks izkaro sev liela priekšnieka amatam, bet plecos uzveltā atbildība prasa vēl lielākus enerģijas tēriņus. Tam kam ir tiek dots vēl, bet attiecīgi tiek prasīta arī lielāka atdeve. Kosmoss iegulda ražīgā augļu krūmā vairāk mēslojuma, bet no tā arī lielāka raža tiek ievākta. Viss ir labi, ja cilvēks spēj griezt panākumu dzirnavas izmantojot kosmosā esošo enerģiju. Sliktāk, ja ar smagu darbu nopelnītie materiālie resursi jāiegulda savas enerģijas rehabilitācijā. Tādu piemēru, kad pelnošs biznesmenis pēc 3 veiksmīga darba gadiem ir novecojis par gadiem septiņiem, nav mazums.

Spējas bez īpašas piepūles griezt panākumu dzirnavas nosaka sirds ceļa faktors. Mēs nenogurstam, ja sekojam savai sirdij, ja daram to, ko vēlamies darīt. Ja darāmais sniedz mums iekšējā līdzsvara un harmonijas izjūtu neatkarīgi no sasniegtajiem rezultātiem, iespējams atrodamies uz ceļa, kuram ir sirds. Uz šī ceļa nekad neizpaliks taustāmi rezultāti un ieguvumi, bet tas nav primārais. Galvenais mūsu ieguvums no šī ceļa ir tas, ka sirds ceļš vienmēr paplašina apziņu. Tikai atrodoties uz sirds ceļa mēs spējam adekvāti uztvert realitāti un nemokamies ar problēmām, kuras nav mūsu uzmanības vērtas. Sirds ceļš novirza cilvēka uztveri no iekšējās pasaules revīzijas, ko nelīdzsvarota apziņa veic nepārtraukti, uz ārējās pasaules vērošanu. Uz meditāciju. Meditēt nozīmē būt atvērtam, atrasties rezonansē. Rezonanse ir līdzsvars starp ārējām un iekšējām vibrācijām. Tā ir indivīda harmoniska iekļaušanās laika straumē. Atrašanās – šeit un tagad.

Arī iekšējās pasaules revīzija ir neatņemama individuālās izaugsmes sastāvdaļa, bet tikai tad ja tā ir objektīva un efektīva. Mums nav jāpārdzīvo par to, cik pareizi vai nepareizi rīkojāmies nesenā pagātnē. Nav jāpārdzīvo par iespējamo neveiksmi, kas mums var draudēt nākotnē. Mums jāmēģina izprast mehānismi, kas nosaka mūsu rīcību konkrētā situācijā. Tikai tā mēs varam atmaskot tos mehānismus, ar kuru palīdzību sabiedriskā doma manipulē ar apziņu. Tas nav viegli, jo šie mehānismi spēj ļoti maigi un nemanāmi pārvietot akcentus. To ietekmē mēs dažreiz varam ar putām uz lūpām aizstāvēt viedokli, kas patiesībā ir iepotēts mums no malas. Un kuram nav nekā kopēja ar mūsu personības interesēm un vēlmēm. Bet mēs to pozicionējam, kā savu, un jebkuru argumentu pret to, uztveram, kā uzbrukumu savai personas brīvībai. Esmu ievērojis, ka par personas brīvību visvairāk karo tie, kuru izpratne par individuālo brīvību aprobežojas ar konkrētu sociālo grupu. Bieži vien tie ir neofašisti, geji, narkomāni vai vienkārši pusdulli panki. Cilvēki, kas ir absolūti sava egregora vergi nekādi nevar karot par personālo brīvību. Fašists, kas nostājas pret fašisma stulbumu vai mācītājs, kas nostājas pret garīdzniecības liekulību atrodas uz personālās evolūcijas ceļa, ja viņa pieņemtie lēmumi balstās paša dzīves pieredzē. Tas ir, ja viņš nav diversants, kas pārstāv cita egregora intereses. Šādi indivīdi, karo par savu un līdz ar to par ikviena sabiedrības locekļa brīvību. Viņu spriedumiem svaru piešķir tas, ka viņi ir kompetenti tēmā par kuru izsaka spriedumus. Zināšanās ir spēks. Bet lai līdz tām nonāktu, pa ceļam nāksies iepazīties arī ar grandioziem meliem. Ja izdodas nepalikt to gūstā un doties tālāk, tad galu galā nonāksim līdz patiesas brīvības atziņām. Galvenā no tām – mēs paši esam sava liktens saimnieki.  Jo paši veidojam savu nākotni projecējot sevi tajā.

Kur beidzas aizraušanās ar mistiku un sākas okultisms? Magi teic, ka no brīža, kad mūsu apziņa ieņem tādu skatpunktu, no kura iepējams objektīvi izvērtēt savu vietu Visumā. Redzēt „Es” sākumu un beigas. Redzēt realitāti, kurā Nāve ir reāls spēks, un cilvēks – subjekts, kurš met izaicinājumu šim spēkam. Šis izaicinājums piešķir vērtību eksistencei fiziskajā plānā. Ar šo izaicinājumu Cilvēks apliecina dzīvi. Mūsu dzīvi uz Zemes var salīdzināt ar komandējumu. Augstākajos plānos, kur Nāvei nav absolūtas varas, mūsu nemirstīgais „Es” izvērtēs šajā komandējumā iegūto un paveikto. Tur ir skaidri redzama atšķirība starp patiesajām un sociāli nosacītajām vērtībām. Šeit mūsu apziņa ir iekalta zodiaka aplī un mēs redzam realitāti caur zodiaka prizmu. Daudzi meklē skolotāju, bet vislabākais skolotājs ir dzīve. Gars, kas caurauž visu dzīvo vēlas cilvēku mācīt, bet cilvēks ir akls un neredz. Jūs jautāsiet, kur ir tas gars, kā viņu var atrast? Viņa klātbūtni var sajust klusumā, kokā, saulrietā, miglā un ūdens spogulī. Viņš klauvē pie sirds durvīm kad tā ir bezgala izmisusi, noskumusi, sadumpojusies pati pret sevi. Viņš runā caur mūsu draugiem, tuviniekiem, garāmgājējiem. Dažreiz Viņš paslēpjas aiz grāmatas burtiem, vai filmas kadra. Ja Viņš saplūst ar mūzikas skaņām, tās aiziet līdz dvēselei un saviļņo to.

Viņš ira un Viņš runā. Bet jūs prasat pēc skolotāja. Viss jau ir pateikts un viss tas pats tiks pateikts vēlreiz, bet citiem vārdiem. Mēģinot runāt starp to kas bija un to, kas būs – mēs veidojam savu maģiju. Un tai būs spēks, ja caur mums kāds sadzirdēs Gara balsi. Aiz visa vienmēr ir vēl kaut kas. Jo šai realitātē lietas un cilvēki met ēnu. Tādēļ starp rindām ir rakstīts, starp vārdiem ir pateikts. Aiz katras darbības, kas notiek ap mums – ir savs scenārijs. Katrā scenārijā ir mācība priekš mums. Ja draugs mūsu acu priekšā sastrīdas ar sievu, vai draudzene sāk stāstīt par savām aizdomām... Jāpadomā, ko Gars mums grib teikt. Gars vienmēr brīdina. Ja ne savādāk, tad caur sapņiem. Starp citu jebkurš, pat vissliktākais sapnis ir tikai brīdinājums. Varbūt mums ir tikai pāris stundas, bet šajās pāris stundās mēs noteikti varam kaut ko mainīt. Gars atšķirībā no cilvēkiem nekad nesūta neizmantojamus brīdinājumus. Diemžēl mēs ne vienmēr mākam tos lasīt. Tieši tādēļ Gars daudzas zīmes atkārto. Ja mēs nesaprotam teikto devīto reizi, desmitais sitiens ar mietu pa pieri mūs nogalina. Gars attiecas ļoti saudzīgi pret savu radīto pasauli un visu dzīvo tajā. Tāpēc desmitais sitiens ar mietu pa pieri – nogalina.

Astroloģija ir viens no priekšmetiem, caur kuru Lielais gars runā tieši. Ja mēs esam spējīgi dzirdēt, kā caur zodiaka apli Gars runā uz mums, mēs tiešā veidā saskaramies ar dzīvo Tradīciju. Nevajag sarežģīt to, kas ir harmonisks pēc būtības. Zodiaka aplis ir Kosms. Zeme – makrokosms. Cilvēks – mikrokosms. Bet būtībā viss ir viens. Cilvēks ir piesiets sava augstākā Es orbītā, tapat kā Zeme. Tāpat, kā Mēness ap Zemi, arī ap cilvēku pastāvīgi griežas emocijas. Jūtas liek cilvēkam sajust – cik viņš dzīvs. Zodiaks ir cilvēks. Planētu nospiedumi tajā – viņa Karma. Kad neviena planēta vairs neatstāj nospiedumu cilvēka matricē, Karma ir atstrādāta. Ja planētu savstarpējie mezgli veido raksturu, tad raksturs ir karma. Ja planētas ataino likteni – dzīves ceļš ir karma. Bet dzīves ceļu jau nosaka raksturs. Astroloģija dod reālu iespēju izprast un kontrolēt savu karmu. Vārdu salikums – Karmiskā astroloģija – ir vienkārši smieklīgs. Astroloģija ataino karmu, operē ar karmu, izskaidro karmu tiem, kas māk lasīt tās zīmes. Kosmogramma – Karmas nospiedums uz cilvēka matrices. Horoskops – tas pats, bet vēl ņemot vērā sociālās nosacītības faktoru.

Viss sākas ar izpratni par Makrokosma un Mikrokosma mijiedarbības principiem. Ir Makrokosms (Saules sistēma) un Mikrokosms (cilvēks). Procesi, kas notiek pirmajā, notiek arī – otrajā. Tas kas augšā – tas arī lejā. Ritmi, kurus veido Saules sistēmas objektu kustība atainojas arī cilvēciskajā plānā. Makrokosmā ir ieprogrammēti savi enerģijas apmaiņas likumi, un Cilvēks pats to neapzinoties seko un pielāgojas kosmosa ritmiem, jo arī viņš ir sistēma. Sistēma ar savu individuālo laiku un realitāti. Bet viņš nevar būt absolūti autonoms un neatkarīgs, jo tāpat kā jebkura cita apakšsistēma, viņš darbojas augstākas sistēmas ietvaros. Galaktika diktē noteikumus Saules sistēmai, Saules sistēma – individualizētai apziņai, individualizēta apziņa – sava ķermeņa šūnāmPēc būtības astroloģijas pamatuzdevums ir novērst disonansi starp sistēmām (ja tāda tomēr ir izveidojusies). Cilvēks spēj justies harmoniski, tikai tad kad laika progresija viņa individuālajā sistēmā notiek saskaņā ar augstākas sistēmas veidotu shēmu. Dzīvot saskaņā ar sevi un dzīvot saskaņā ar Kosmosu – pēc savas būtības ir sinonīmi jēdzieni. Cilvēks arī ir Kosmoss. Mikrokosms. 

Astrologi zīmē kosmogrammu. Bet pirms to darīt, iesācējam būtu vēlams medidēt, lai izprastu ko īsti kosmogramma attēlo. Lai strādājot ar to kā astrologs, viņš spētu saskatīt nevis 12 sektoros sadalītu apli, bet cilvēka metafiziskās auras attēlojumu divu dimensiju plaknē (ģeogrāfiskā karte ir Zemeslodes attēlojums divās dimensijās).

Ceļš uz okultajām zināšanām ir ceļš no sarežģītā uz vienkāršo. Pasaule radusies entropijas rezultātā un visas zinību disciplīnas ir entropijas rezultāts. Kad mēs spējam redzēt likumsakarības starp visu esošo un sākam sintezēt atsevišķus fragmentus, mēs sākam apgūt okultismu. Astroloģija ir okultā ģeometrija. Tā operē ar formām, kas pastāv astrālajā, mentālajā un kazuālajā plānā. Bet šajos plānos pastāv visu entropijas rezultātā radušos zinību abstraktās formas. Mēs esam uztverošas būtnes. Mūsu uztveres potenciālais diapozons ir grandiozs. Bet kosmogramma, struktūra, kura mūs piesaista Zemei – neļauj mums pacelties spārnos un izgaist Visuma bezgalībā. Tā ir arī ir karma. Mūsu liktenis uz šīs planētas. Jūs varbūt jautāsiet - kāds visam tam sakars ar Alķīmiju? Atcerieties Sēru, Dzīvsudrabu un Sāli.

-       Viss ir viens. Tas, kas augšā – tas arī lejā. Jo Mikrokosms atkārto Makrokosmu, un vieni un tie paši principi darbojas Debesīs un uz Zemes. Pasaule ir radīta pēc viena plāna un cēloņu – seku likumsakarību virknes darbojas visos tās līmeņos. Ir trīs galvenie elementi, no kuriem būvēta Pasaule un kuri atrodas visā, kas bijis, ir un būs.

1. Sērs – Aktīvais, fiksētais sākums. Tas akcentē vīrišķo principu Kosmosā. Tas ir pašpietiekams, karsts, stabils. Tas ir enerģijas pirmavots. Visu lietu un būtņu gara aspekts.

2. Dzīvsudrabs – Pasīvais, mainīgais sākums. Tas akcentē Kosmosa sievišķo principu. Tas ir pakārtots, auksts, plūstošs, un nemainot savu būtību ataino jebkuru formu. Tas ir enerģijas transformators. Visu lietu un būtņu substances aspekts.

3. Sāls – Struktūra, kas veidojas pirmo divu principu mijiedarbības rezultātā. Tā ir enerģijas saņēmēja. Matrice, kurai dod dzīvību Sērs un Dzīvsudrabs. Visu lietu un būtņu uzbūves aspekts.

Visi ezotēriskie atskaites punkti, izriet no galvenā – Vieni un tie paši principi, tikai dažādās formās, darbojas visos līmeņos. Piemēram:

1. Numeroloģija – 1 + 2 = 3

2. Astronomija – Saule; Mēness; Zeme

3. Fizika – Gaisma; Spogulis; Attēls

4. Cilvēks – Dzīvības spēks; Psihe; Indivīds

5. Dzimumattiecības – Vīrietis; Sieviete; Bērns

6. Abstraktais – Gars; Dvēsele; Matērija.

Viss sākas ar izpratni par Makrokosma un Mikrokosma mijiedarbības principiem. Ir Makrokosms (Saules sistēma) un Mikrokosms (cilvēks). Procesi, kas notiek pirmajā, notiek arī – otrajā. Tas kas augšā – tas arī lejā. Ritmi, kurus veido Saules sistēmas objektu kustība atainojas arī cilvēciskajā plānā. Makrokosmā ir ieprogrammēti savi enerģijas apmaiņas likumi, un Cilvēks pats to neapzinoties seko un pielāgojas kosmosa ritmiem, jo arī viņš ir sistēma. Sistēma ar savu individuālo laiku un realitāti. Bet viņš nevar būt absolūti autonoms un neatkarīgs, jo tāpat kā jebkura cita apakšsistēma, viņš darbojas augstākas sistēmas ietvaros. Galaktika diktē noteikumus Saules sistēmai, Saules sistēma – individualizētai apziņai, individualizēta apziņa – sava ķermeņa šūnām.  Pēc būtības astroloģijas pamatuzdevums ir novērst disonansi starp sistēmām (ja tāda tomēr ir izveidojusies). Cilvēks spēj justies harmoniski, tikai tad kad laika progresija viņa individuālajā sistēmā notiek saskaņā ar augstākas sistēmas veidotu shēmu. Dzīvot saskaņā ar sevi un dzīvot saskaņā ar Kosmosu – pēc savas būtības ir sinonīmi jēdzieni. Cilvēks arī ir Kosmoss. Mikrokosms. No Makrokosma bezgalības izrauts mirklis, kas veido laikā savu individuālo progresiju. Kosmoss ir sējējs, cilvēks – sēkla. Krist auglīgā augsnē nozīmē sekmīgi veidot savu individuālo progresiju laikā. Tad, mirklis izrauts no mūžības, pats par mūžību kļūst. Jūs redzat, ka viss ir viens. Viss – astroloģija; evaņģēlijs; dzeja - runā par vienu. Par cilvēka vietu Visuma bezgalībā.

www.genium.lv       

 .